Pirmais Latgales latviešu kongress notika 1917. gada 26.–27. aprīlī (9.–10. maijā pēc jaunā stila) Rēzeknē, tādēļ tiek dēvēts arī par Rēzeknes apvienošanās kongresu. Tas bija Latvijas vienotības un neatkarības priekšvēstnesis un latviešu nācijas apziņas veidotājs. Nozīmīga loma kongresa veidošanā bija latgaliešu atmodas darbiniekiem, kas rosināja ideju par Baltijas latviešu apvienošanu vienā valstī. Ievērojamu devumu kongresa rīkošanā un norisē ieguldīja arī daugavpilieši – garīdznieks Antonijs Urbšs, jurists Pōvuls Laizāns, izglītības darbiniece Valerija Seile un citi, kuru nenogurstošais darbs veicināja Latvijas valsts izveidi un attīstību.