Latviešu literatūrā Inga Gaile sevi pieteica kā dzejniece un dramaturģe. Dzeju publicē kopš 1996. gada. Dzejoļi atdzejoti angļu, lietuviešu, zviedru un bengāļu valodā. Atdzejojusi Latvijas krievu dzejnieku darbus. Izdevusi dzejas krājumus “Laiks bija iemīlējies”, “Raudāt nedrīkst smieties”, “Kūku Marija”, “Migla” un “Vai otrā grupa mani dzird?”. Saņēmusi vairākas literāras godalgas, to vidū – Klāva Elsberga prēmija (1999), Dzejas dienu balva (2007), Ojāra Vācieša prēmija (2004, 2012), Latvijas Literatūras gada balva (2012) un Prozas lasījumu balva (2012). Ar Ingas Gailes dramaturģiju veidoti uzvedumi vairākos galvaspilsētas teātros, tostarp – Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī un “Dirty Deal Teatro”.

2015. gadā Inga Gaile spilgti debitēja prozā ar romānu “Stikli”, kas iznāca sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” apgādā “Dienas Grāmata”. Romānā risināta virkne sensitīvu, pretrunīgu jautājumu. Kāda bija Latvijas brīvvalsts laika un izslavinātā Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma pārpilnības, latviskuma un kārtības laika slēptā puse? Romānā “Stikli”, kura darbība risinās 1938. gadā, galvenais stāsts ir par mīlestību, sabiedrībā valdošo attieksmi pret seksualitāti un garīgi slimiem cilvēkiem, viņu spēju mīlēt un radīt bērnus, un valsts vēlmi attīstības labā ar eigēnikas palīdzību sabiedrību dalīt labajos, stiprajos un mazvērtīgākajos cilvēkos.