"Tagad ir jautri atcerēties tos laikus," intervijā kluba televīzijai saka Ozoliņš. "Tas bija sen, mēs bijām daudz jaunāki. Man bija 23 gadi, šķita, ka visu zinu un protu, bet, atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka nezināju neko! Daudz ko no tā, ko redzēju un piedzīvoju šajās ģērbtuvēs, izpratu tikai daudz vēlāk."

"Pirmajā brīdī biju ļoti vīlies [par pārcelšanos uz Kolorādo], jo tā bija manā mūžā pirmā pāreja," atzīstas Ozo. "Kā ikviens jaunais spēlētājs, cerēju visu karjeru aizvadīt vienā komandā, bet tad man pēkšņi teica, lai es gatavojos pāriet uz komandu, kas nupat no Kvebekas pārcēlusies uz jaunu pilsētu, kurā hokeja nav bijis ļoti ilgu laiku. Es pat nezināju, kādi spēlētāji ir šai komandā, to noskaidroju tikai pēc ierašanās. Ieraudzījis, ka te ir daudz labāku spēlētāju par mani, nodomāju - ak vai, kas nu būs!"

"Atceros pašu pirmo spēli - otrajā periodā biju bez elpas dēļ tā, ka spēlējam kalnos, un šausminājos, vai tā būs katru spēli" atceras aizsargs. "Mana seja bija sarkana un bija tikai otrais periods! Tie bija labākie laiki manā NHL karjerā!"